“Es vēlos strādāt. Taču man ir vajadzīga iespēja to darīt sev piemērotā veidā.”
Šī ir viena no skaidrākajām atziņām, kas izskan, uzklausot cilvēkus ar neiroattīstības traucējumiem (NAT), kuri pašlaik ir ārpus darba tirgus vai cenšas atgriezties darba dzīvē.
Vērtējot projekta “Stronger Together” rezultātus un veicot 21 individuālu interviju Noršēpingā, Otvidabergā un Ēdešēgā, esam iepazinuši cilvēkus ar atšķirīgu pieredzi, vēlmēm un dzīves apstākļiem. Kāds vēlas strādāt spēļu izstrādē, savukārt citam vairāk piemērots praktisks darbs. Kāds uzskata, ka sākumā viņam būtu piemēroti strādāt trīs stundas dienā dažas dienas nedēļā. Cits varētu strādāt pilnu slodzi — ar nosacījumu, ka darba vide ir piemērota.
Viņus vieno nevis tas, ko viņi spēj vai nespēj paveikt, bet gan tas, cik izšķiroša nozīme var būt apstākļiem, kuros darbs tiek veikts.
Vienam visu var mainīt skaidras rakstiskas instrukcijas. Citam – iespēja sākt ar ceturtdaļslodzi un pakāpeniski palielināt darba laiku. Dažiem nepieciešama mierīga darba vide, kurā nav daudz jāiesaistās sociālajā mijiedarbībā. Citiem vajadzīgs atbalsts, pirmoreiz sazinoties ar darba devēju vai gatavojoties darba intervijai. Vairāki dalībnieki uzsver strukturētas un paredzamas ikdienas, atpūtas un spēku atjaunošanas iespēju, kā arī pārdomātas ievadīšanas darbā nozīmi.
Tas liek pārskatīt priekšstatu, ka cilvēka darbspējas ir nemainīgas. Vienam un tam pašam cilvēkam var būt grūti strādāt pusslodzi vidē, kurā nepieciešama intensīva sociālā mijiedarbība, taču viņš var veiksmīgi strādāt pilnu slodzi patstāvīgākā amatā. Piemēroti darba uzdevumi, saziņa un darba vide var palīdzēt atklāt spējas, kas citos apstākļos tā arī paliktu nepamanītas.
Taču intervijas atklāj arī kaut ko vēl būtiskāku: kā jūtas cilvēks, kuru nepārtraukti izvērtē, apmāca un iesaista dažādās programmās.
Viens no dalībniekiem šo atšķirību raksturo šādi:
“Man ir sajūta, ka citas organizācijas, ar kurām esmu saskāries, ir steigušās no manis atbrīvoties. It kā es būtu problēma un mani vienkārši vajadzētu kaut kur iekārtot, lai varētu ievilkt ķeksīti. Šeit mani uzklausīja. Cilvēkiem rūpēju es, mani apstākļi un vajadzības.”
Tas pasaka kaut ko svarīgu par to, kādam jābūt atbalstam ceļā uz nodarbinātību. Mērķis nevar būt tikai pēc iespējas ātrāk iekārtot cilvēku darbā. Ir kopīgi jāatrod ceļš, kas viņam patiešām ir piemērots un ļauj saglabāt nodarbinātību ilgtermiņā.
Daudziem cilvēkiem ar neiroattīstības traucējumiem skaidrība nav tikai ērtības jautājums — tā ir būtisks līdzdalības priekšnoteikums. Izpratne par to, kas notiek, kāpēc tas notiek un kāds būs nākamais solis, mazina nenoteiktību un ļauj patiesi ietekmēt procesu.
Kā saka viens no dalībniekiem:
“Vislabākais Coompanion pieejā ir tas, ka es nepārtraukti saņemu atgriezenisko saiti par notiekošo un nākamajiem soļiem. Es zinu, kas notiek, un piedalos turpmāko soļu plānošanā.”
Pret cilvēku, kurš meklē darbu, nevajadzētu izturēties kā pret lietu, ko pārsūta no vienas programmas uz citu. Viņam pašam jābūt galvenajam sava ceļa veidotājam uz darba dzīvi.
Vienlaikus intervijas parāda, ka risinājums nevar būt tikai labāka cilvēka sagatavošana darbam. Arī darba devējiem un darbavietām jābūt gataviem mainīties.
Dažkārt darbinieku atlasei var būt vajadzīga cita pieeja nekā tradicionālā darba intervija. Ievadīšanai darbā var būt nepieciešams ilgāks laiks. Darba uzdevumi, iespējams, jāformulē skaidrāk. Darba laiks var būt jāpalielina pakāpeniski. Tiešajiem vadītājiem var būt nepieciešama labāka izpratne par to, kas rada stresu un kas palīdz justies droši.
Tieši šeit sākas iekļaujošākas darbavietas veidošana.
Nevis ar jautājumu: Kā uzlabot cilvēku nodarbināmību?
Bet gan ar citu: Kā veidot tādu darba vidi, kurā vairāk cilvēkiem patiešām tiek dota iespēja parādīt, ko viņi spēj?
Projekts STRONGER TOGETHER tiek īstenots Interreg Centrālās Baltijas jūras reģiona pārrobežu sadarbības programmas 2021.-2027. gadam ietvaros, projekts līdzfinansēts no Eiropas Savienības.
Pia Tingvall
Coompanion Östergötland