Pastāv neskaitāmi mentālie modeļi un priekšstati par to, kā lietām būtu jābūt – kas tiek uzskatīts par pareizu un kas šķiet dīvains vai nepareizs. Grupas un sabiedrības līmenī to var raksturot kā normas – nerakstītu vienošanos par realitātes būtību. Normas jeb priekšstats par to, kas ir normāli, būtiski ietekmē to, kas tiek vērtēts darba tirgū. Lai darba devēji personu uzskatītu par patiesi pievilcīgu kandidātu, no tās tiek sagaidīts, ka tā izcelsies daudzās jomās – ne tikai ar nepieciešamo izglītību. Sociālā kompetence, ekstravertums, elastība un spēja veikt vairākus uzdevumus vienlaikus ir tikai daži piemēri.
Ja persona iekļaujas šajā nerakstītajā vienošanās ietvarā, to var būt grūti pat pamanīt. Ja personai ir viegli veidot sociālos kontaktus un pielāgoties dažādiem uzdevumiem un grafikiem, šāda darba vide šķitīs pilnīgi normāla. Tas pats attiecas uz citiem kolēģiem un darba tirgu kopumā. Taču, ja personai ir nepieciešama struktūra un ir sarežģīti izprast vai iesaistīties grupas sociālajās dinamikās, var būt grūtāk atbilst normai. Persona var justies vai arī tikt uztverta kā citāda. Katram cilvēkam ir unikālas īpašības, stiprās un vājās puses. Tās pašas par sevi nepadara kādu par dīvainu vai normālu – to nosaka norma.
Normas nav statiskas, tās nepārtraukti attīstās, reaģējot uz pārmaiņām apkārtējā pasaulē, un mēs varam izvēlēties tās pieņemt vai apstrīdēt. Bet vispirms mums ir jāiemācās tās atpazīt. Mūsdienās lielākā daļa cilvēku Zviedrijā uzskata par pašsaprotamu, ka sievietēm un vīriešiem ir vienlīdzīgas iespējas iegūt izglītību un darbu. Tā ir pašreizējā norma. Taču ne vienmēr tā ir bijis. Pavērojot situāciju pirms simt gadiem vai citās valstīs, atklājas pavisam cita aina, kuru nosaka citas normas.
Zviedrijas pašvaldību 2021. gada ziņojumā “Ceļvedis iekļaujošām darba vietām” tika norādīts, ka, lai nākotnē nodrošinātu Zviedrijas labklājības sistēmu, būs nepieciešams ikviens, kurš var strādāt – neatkarīgi no funkcionālajām spējām. Darba devēji, īpaši labklājības sektorā, saskaras ar lieliem izaicinājumiem darbaspēka piesaistē un kompetenču nodrošināšanā. Tikai labklājības sektoram vien līdz 2026. gadam būs nepieciešami aptuveni 100 000 jaunu darbinieku.
Pašreizējā norma darba tirgū neļauj strādāt daudziem, kuri to vēlas un spēj. Tā arī ierobežo darba devējus, kuriem ir nepieciešams personāls, atpazīt vērtīgus darbiniekus. Cilvēki ar neiropsihiatriskajiem traucējumiem šobrīd veido būtisku darbaspēka resursu, taču viņiem ir lielākas grūtības iegūt un dažkārt arī saglabāt darbu. Tomēr, nodrošinot piemērotus apstākļus, ikviens var pilnībā izmantot savas spējas. Gandrīz visiem ir nepieciešami kādi palīglīdzekļi, lai optimāli funkcionētu. Brilles, dzirdes aparāti un ratiņkrēsliem pielāgotas telpas pašreizējā normā tiek plaši pieņemtas. Cilvēkam ar ADHD vai autismu var būt nepieciešami citi palīglīdzekļi, piemēram, trokšņu slāpējošas austiņas, tonētas brilles, rakstiskas instrukcijas vai privāta telpa.
Coompanion vienmēr ir strādājis ar pārliecību, ka ikvienam jābūt iespējai strādāt, izmantojot savu pilno potenciālu. Mēs ticam darba tirgum, kas to atzīst un ļauj to realizēt, jo katram cilvēkam viņa darba mūžā šīs spējas var mainīties. Lai izveidotu un uzturētu ilgtermiņā ilgtspējīgu sabiedrību, ir nepieciešamas visas spējas. Sabiedrībai ir nepieciešama lielāka izpratne par to, ko nozīmē dzīvot ar neiropsihiatrisko traucējumu diagnozi. Piederības un savstarpējās saiknes sajūta ir ārkārtīgi svarīga ikvienam no mums. Darba devēji var mainīt situāciju ar savu pieeju pieņemšanai darbā un dodot iespēju visiem. Ar projektu “Stronger Together” mēs meklējam veidus, kā virzīties uz priekšu.
Projekts STRONGER TOGETHER tiek īstenots Interreg Centrālās Baltijas jūras reģiona pārrobežu sadarbības programmas 2021.-2027. gadam ietvaros, projekts līdzfinansēts no Eiropas Savienības.
Pia Tingvall,
Coompanion Östergötland
Sertificēta konsultante un biznesa attīstības speciāliste